Kad cilvēks pazaudē ķermeni, tad garīgumu viņš sāk meklēt ārpus sevis.

Šis nav raksts par cilvēka pārākumu vai kritiku. Tas ir par atšķelšanos. Par to, ko nozīmē pazaudēt ķermeni — un līdz ar to arī saikni ar dabu.

Cilvēks sevi par citām sugām noliek augstāk tikai tāpēc, ka viņš pasauli mēra no sava nabadzīgā ego līmeņa. Savu ķermeni viņš sen jau ir pazaudējis — ir palikusi čaula, kas nekādi nekonektējas ar viņa garīgo būtību un tā ir jāsāk "meklēt". Un tad garīgums kļūst par bēgšanu…tā it kā ķermenis būtu kļūda.
Dzīvniekam laime ir šeit un tagad un savā ķermenī, ja vien cilvēks nav radījis tam ciešanas. Dzīvnieks sevi nesadala prātā tādos jēdzienos kā “laime” vai “identitātes projekts”. Viņš ir ķermenis, vide un sajūta vienā plūsmā. To, ko cilvēks mēdz saukt par “apziņas trūkumu”, bieži patiesībā veido prāta konceptu neesamība.

Cilvēks savu laimi mēra pēc limitētās identitātes mērvienībām: statuss, izvēle, sasniegumi, brīvība “darīt”. Un tad viņš uzskata, ka dzīvnieki ir apdalīti, jo viņiem tādiem “labumiem” pieejas nav. Bet kas teica, ka dzīvniekiem cilvēka vērtības vispār ir vērtības? Un kā cilvēks var zināt, kādas patiesībā ir dzīvnieku vērtības, ja pats ir atrauts no valodas, ar kuru tās varētu sadzirdēt?
Mēs sakām, ka nezinām, ko dzīvnieki “domā”, bet patiesībā mēs esam pazaudējuši valodu, ar kuru vispār varētu dzirdēt. Un tā valoda nav vārdi, tā ir ķermeniskā klātbūtne. Cik tālu cilvēks ir aizgājis dabas likumu pārkāpšanā, tas “dzīvnieka prātam” būtu neaptverami. Ja dzīvnieki būtu cilvēki, viņi sēdētu galvas saķēruši. Cauri dzīvniekiem strāvo augstākā inteliģence, tikai bez filtriem, arī bez ego filtriem. Šodien bioloģiskajā izpratnē un dabā cilvēks ir kļuvis bīstams, ne tāpēc, ka būtu ļauns, bet tāpēc, ka ir atšķelts.

Ķermenis ir kā tilts uz dabu.

Ķermenis ir daba.

Ķermenis darbojas pēc dabas un fizikas likumiem.

Kad cilvēks ignorē ķermeņa signālus, dzīvo galvā un anestē diskomfortu, viņš atslēdzas no dabas, pat ja stāv mežā.
Šis nav nihilisms. Tas ir dziļi dzīvību cienošs skatījums — visu dzīvību. Šī atšķelšanās nav cilvēka vaina – tā ir kultūras un izdzīvošanas mehānismu sekas. Gadu tūkstošiem ir darīts daudz, lai cilvēks aizmirstu, kas viņš ir. Un atcerēšanās nesākas ar idejām. Tā sākas tieši ķermenī. 

Cik tu patiesībā zini par savu ķermeni? Ne konceptos vai  teorijā — bet piedzīvotajā sajūtā?
Un, ja tavs ķermenis būtu tava vienīgā valoda ar pasauli — vai tu prastu tajā dzīvot?

Šis raksts patiesībā ir par atgriešanos ķermenī. Un tieši tāpēc es mācu svaigēšanu kā terapijas metodi — ne kā ideoloģiju, bet kā praktisku veidu, kā attīrīt troksni, atjaunot sajūtu un atgriezt ķermeni par mājām apziņai. Zemāk atradīsi telpu, kur to izdzīvot praksē.